Pēdējās četras Latvijas uzņēmumu obligāciju emisijas - Storent, Grendardi, Citadele un Mapon, ir bijušas ļoti veiksmīgas. Investori ir vēlējušies iegādāties šos vērtspapīrus krietni lielākā apmērā nekā šīš kompānijas varēja piedāvāt. Tas ļoti kontrastē ar salīdzinoši vēso noskaņojumu Baltijas akciju tirgū, kur cenu līmenis pamatā stagnē vai samazinās. Attiecīgi, šķiet, ka investoru nauda plūst no ieguldījumiem akcijās uz obligācijām, kas piedāvā regulāru un paredzamu ienesīgumu. 

Baltijas uzņēmumu obligāciju pievilcīgumu var saprast, jo tās piedāvā jūtami (vidēji 2-3%) augstāku ienesīgumu, salīdzinot ar augsta riska obligācijām Eiropā. Te savukārt uzreiz vēlos atgādināt par citu atslēgas vārdu - gandrīz visi Baltijas uzņēmumu obligāciju laidieni pasaules mērogā ietilpst kategorijā “augsta riska”. Tas nozīmē, ka ir pietiekoši vērā ņemama varbūtība ne tikai nesaņemt paredzētos procentus, bet zaudēt daļu vai visu no sava ieguldījuma šādos vērtspapīros. Pēdējos gados grūtības ar obligāciju atmaksu vai obligāciju noteikumu izpildi ir bijušas, piemēram, PlusPlus Capital (Igaunija), Uvic Eesti (Igaunija), IntegreTrans (Lietuva) un Timo Houses (Igaunija). Savukārt 2009. gadā finanšu krīzes ietekmē problēmas ar atmaksu bija vairāk kā trešdaļai Baltijas uzņēmumu, kas tajā laikā bija izlaidušas obligācijas. 

Kas notiek situācijās, kad obligācijas netiek atmaksātas (defoltē)? Lielākajā daļā gadījumos - katrs investors ir par sevi. Brokeri, kas obligācijas ir tirgojuši, mazgā rokas saprotamā nevainībā (viņi taču tikai tās tirgo, nevis pārvalda) un fonā skrāpē šo neveiksmīgo uzņēmumu vārdus ārā no korporatīvajām prezentācijām un mājas lapām. Dažkārt juristi (par godīgu atlīdzību) piedāvā apvienot investoru intereses un kopīgi tiesāties par aizdevumu piedziņu un ķīlu realizāciju. Katrā ziņā, obligāciju defaults (makstātnespēja) ir sāpīgs process visiem iesaistītiem investoriem. 

Bez maksātnespējas riska, ir vēl viens apstāklis, kas katram investoram ir jāņem vērā - obligācijas ir salīdzinoši sarežģīts ieguldījuma produkts. Investoram ir jāspēj izlasīt un saprast visus noteikumus, kas tiek izklāstīti prospektā. Tāpat investoram ir jābūt spējīgam izvērtēt finanšu datus un noteikt kredītriskus. Ārējie un neatkarīgie kredītreitinga ziņojumi tiek piedāvāti tikai ļoti retām Baltijas obligāciju emisijām (piemēram, tads ir Airbaltic Corporation obligācijām). Diemžēl bieži vien investoriem pietiek vien ar to, ka obligācijas piedāvā kāds publiski labi zināms uzņēmums. Kas gan var notikt ar subordinētām (ko tas nozīmē?) Citadele obligācijām - tā taču ir liela banka (vai Parex banku kāds vēl atceras?). 

Mana pārliecība par to, ka Baltijas uzņēmumu obligācijas ir laba investīcija, saglabājas. Tā tiešām ir. Tomēr mans ieteikums un atgādinājums ir, ka ieguldīt vajag ar apdomu un sapratni. Pirmkārt tas nozīmē diversifikāciju. Minimālais obligāciju apmērs, lai nodrošinātu labu diversifikāciju ir 10, bet vēlamais 20 un vairāk. Otrkārt, svarīgi ir spēt saprast un salikt obligāciju piedāvājumu kontekstā ar citiem tirgū pieejamiem vērtspapīriem un ieguldījumu iespējām. Brokerim, kas pārdod obligāciju, ir grūti būt objektīvam padomdevējam, tāpēc analīzi ir jāspēj veikt pašam vai ar sava neatkarīga konsultanta palīdzību. 

Vienkāršs risinājums diversificētiem un kvalitatīviem obligāciju ieguldījumiem ir fonds. Arī, piemēram, Capitalia pārvalda Baltijas valstu uzņēmumu obligāciju fondu, kura vēsturiskais neto ienesīgums kopš dibināšanas ir 9%. Ieguldot fondā, investors automātiski iegūst diversificētu obligāciju portfeli, kā arī pārliecību, ka katrs vērtspapīrs ir rūpīgi izvēlēts un monitorēts. Pie tam pievilcīgākie obligāciju piedāvājumi ir nevis tādi, kas ir pieejami un izsludināti publiski, bet gan slēgtās emisijas un darījumi otreizējā tirgū, kur privātam investoram var būt grūti vai pat neiespējami piekļūt. Ieguldījumi obligāciju fondos sākas no summām EUR 20,000. 

Kopsavilkumā, Latvijas obligāciju tirgus ir tiešām karsts, bet tapēc vēl jo svarīgāk ir investoriem spēt saglabāt vēsu un racionālu prātu, lai nodrošinātu vislabāko atdevi ilgtermiņā.